Vīteņaugus visbiežāk izmanto nevēlamu skatu ātrai novēršanai, tomēr šī nav vienīgā funkcija, ko tie var pildīt. Vīteņaugi savu īpašību dēļ ir stādāmi šaurās vietās, kur kokus vai krūmus nav iespējams iestādīt. Vīteņaugi aizpildīs saulainās vietas un daudzi no tiem izteiksmīgi ziedēs – vieni no tādiem ir mežvīteņi.
Mežvīteņi (Clematis L.) pazīstami jau kopš 16. gadsimta vidus, bet 19. gs. to audzēšanai pievērsās nopietnāk – radās pirmie hibrīdi. Daudzas šodien populāras šķirnes radušās pašos pirmsākumos (‘The President’ – pirms 1973., ‘Ville de Lyon’ – 1899. utt).Lai arī mežvīteņi nākuši teju no visiem kontinentiem, Latvijas sniegotās ziemas pasargā augu sakņu kamolu no izsalšanas, bet mitrās un saturīgās augsnes no izkalšanas vasaras tveicē. Latvijas apstākļiem nav piemēroti, piemēram, C.montana, kuri ir ļoti skaisti un ziedēšanas laikā ietērpti ziedu kupenās, bet iztur tikai -15°C.
Pēdējo divdesmit – trīsdesmit gadu laikā aizvien plašāk izplatās mežvīteņu grupa – atragenes. Lielākoties šīs grupas šķirņu dzinumi ir salizturīgi, labi pārziemo un sāk ziedēt jau maija vidū, tā pagarinot mežvīteņu kopējo ziedēšanas laiku no pavasara līdz vēlam rudenim.
Mežvīteņus savā dārzā var ieviest, tos sējot vai stādot.
Pavairošana sējot
Agri ziedošajām atragenēm līz vasaras beigām paliek pietiekami garš sēklu briedināšanas laiks. Visu vasaru kā sagrizētas dāmas, sēklotnes briedina sēklu kodolus. Lai arī mežvīteņi ražo ļoti daudz sēklu (izņemot lielziedu mežvīteņu šķirnes), to patvaļīga izsēšanās ir reti novērota. Tikai pa retam kāds jauns stāds parādās pavisam negaidītā vietā, kur sēklai bijuši pietiekami labi dīgšanas apstākļi. Pirmajā gadā tās ir tikai pāris lapiņas īsa dzinuma galā. Ja nu tajā brīdī, tas tiek ieraudzīts, neizravēts un saaudzets, tad jau otrajā, trešajā gadā var sagaidīt pirmos ziedus.
Atragenu jaunie sējeņi var būt ļoti dažādi. Mātes stādā var precīzi atdzimt ziedu krāsa un forma, bet tie var būt arī citādi. C.Tangutica sējeņi visi būs dzelteni, bet C.viticella – violeti zili. Tikai to ziedu forma, lielums un nokrāsu intensitāte var mainīties. C. Recta sējeņos var izskaldīties hibrīdi ar tumši brūnganu lapu nokrāsu, līdzīgi C.Recta ‘Purpurea’.
Mežvīteņus var sēt ziemā, pavasarī, bet vislabāk tomēr sēt tai pašā rudenī, kad sēklas ir ievāktas, un pārziemināt sējeņu kastītes aukstajās lecektīs. Jo sīkākas sēklas, jo tās ātrāk un labāk dīgst. Jo tās ir rupjākas, pēcbriedes periods būs garāks un dīgšana var sākties tikai otrajā – trešajā gadā. Tātad labvēlīgos apstākļos sēklas var sadīgt 15 – 20 dienās, bet dažu lielziedu šķirņu sēklas tikai pēc 500 – 600 dienām. Vislaik jānodrošina aizsardzība pret pelēm, mitruma trūkumu un stipru kailsalu ziemā. Sēklas dīgtspēju saglabā 2 – 4 gadus.
Pavairošana ar ceru dalīšanu
Tā kā, pavairojot ar sēklām, nav nodrošināta sugu un šķirņu pilnīga īpašību saglabāšana, tad jālieto kāda no veģetatīvās pavairošanas metodēm. Visvienkāršāk to izdarīt, sadalot vecākus stādus. Vēlu rudenī pēc dzinumu apgriešanas mežvīteņu cerus izrok un mēģina sadalīt vairākās daļās tā, lai pie katra atdaleņa paliktu vismaz viens iepriekšējā gada dzinums ar snaudošajiem pumpuriem, kuri velā rudenī varbūt nemaz nebūs tā īsti redzami. Ja dalīšanu veic pavasarī, tad jāuzmānās, lai piebriedušie pumpuri nenolūztu – tie ir ļoti trausli. Kvalitātīvus stādus var iegūt augu pavairojot ar noliekšņiem rudenī.
Mežvīteņi bez pārstādīšanas vienā vietā var augt ļoti ilgi, tikai to sakņu sistēma kļūs ar katru gadu lielāka un blīvāka. Ja jāizrok 10 – 15 gadus vecs stāds, tad pēc tā atrakšanas no visām pusēm, noteikti būs jālieto izturīgs lauznis visa cera izcelšanai. Garās, gaļīgās mežvīteņu saknes bez sakņu kaklu pamatnes nav spējīgas patstāvīgi augt, jo uz tām nav snaudošo pumpuru dzīvības turpināšanai.
Rakstam izmantotas A.Irbes publikācijas