Pēc vasaras straujās augšanas tūjas rudenī, šķietami pēkšņi, sāk brūnēt un nereti šī parādība noved pie raizēm, ka ar augiem kaut kas nav kārtībā. Visbiežāk nākas dzirdēt, vai tikai nav pietrūcis mēslojums, kā arī mēslošanas līdzekļu izvēle nav bijusi pareiza. Var iedomāties arī par mitruma trūkumu vai kaitēkļiem…

Protams, visi šie iemesli arī var novest pie tūju brūnēšanas – tūju skuju brūnēšana ir simptoms kādām auga fizioloģiskām pārmaiņām.

Svarīgi piefiksēt laiku, kad šis fakts konstatēts. Proti, ja tūju skujas sākušas brūnēt rudenī – tas ir tikai normāli. Augu skujas tāpat kā lapu koku lapas vai cilvēkam mati laiku pa laikam mainās – tās nevar atrasties sākotnējā vietā mūžīgi. Ataugot jaunajiem dzinumiem, skujas tūju vainaga iekšpusē mēdz brūnēt un nobirt. Tas parasti notiek iestājoties vēsākam un mitrākam laikam, kad dažādu noārdošo sēnīšu aktivitāte ir lielāka. Dabā ir iekārtots tā, ka nederīgās augu daļas un atliekas noārdās dažādu mikroorganismu ietekmē. Ja tā nenotiktu, tad mēs staigātu pa milzīgām pērno koku lapu kaudzēm, nenopļautā zāle krātos nebeidzamās kaudzēs, uz slimo koku stumbriem neredzētu nevienu piepi un tie nemūžam nesatrūdētu.

Ja līdzīga tūju skuju brūnēšana notiek aktīvās augšanas (veģetācijas perioda) laikā, tad gan jāpavēro augi uzmanīgāk un izmaiņām jāpievērš uzmanība. Jāapskata, vai uz nobrūnējušajām skujām vai to tuvumā nav kādi punktiņi, iegrauzumi vai kādas citas kaitīgo organismu klātbūtnes pazīmes.

Ja arī esat konstatējuši savā dārzā kaitīgos organismus, kas iemitinājušies kādā tūjas zarā – apsveriet to izplatības apmērus un postīgumu. Dažkārt pietiek tikai ar pāris zaru izgriešanu – ne vienmēr jāķeras pie pesticīdu smidzināšanas dārzā. Padomājiet, ka dārzā uzturaties paši un ģimenes locekļi, mājdzīvnieki – visiem būs saskarsme ar pesticīdiem atrodoties apsmidzināto augu tuvumā.

Dažkārt nākas saskarties ar nezināmas izcelsmes iegādātiem stādiem vai tādi kas par ļoti izdevīgu cenu pirkti lielveikalos. Nereti rezultātā ietaupijuma vietā dārzā atrodam nokaltušas tūjas vai pacipreses, kas nav piemērojušās Latvijas aukstajām ziemām. Vienas uni tās pašas šķirnes tūjas vai pacipreses, kas nav izgājušas procesus – svarīgus, lai piemērotos mūsu klimatiskajiem apstākļiem – ziemu neizturēs. Ziemu var neizturēt arī tepat Latvijā audzētas tūjas, kuras paši dārza saimnieki ir nepareizi kopuši. Dažkārt, labu gribēdami, uzberam vairāk mēslojuma vai pavasarī stādot ieliekam kūtsmēslus zem sakņu kamola (tos augs izmantot varēs tikai vasaras otrajā pusē). Šeit būtu jāsaprot, ka stādot mūžzaļos augus, jābūt uzmanīgiem ar slāpekļa mēslojumu, kas augam būs pieejams jūlija beigās un augustā. Mūžzaļo augu fizioloģiskie procesi (mēslojuma uzņemšana no augsnes, barības vielu izmantošana, augšana) norisinās daudz lēnāk kā jebkuram lakstaugam (ķirbim, gurķim, petūnijām, samtenēm utt.). Tātad, vasaras beigās mūžzaļajiem augiem un arī lielai daļai lapu koku/ krūmu (arī ziemcietēm, kas ir lakstaugi) jāsagatavojas ziemošanai. Tie nevar ziemot, ja tiem tiek stimulēta augšana – šajā gadijumā slāpekļa mēslojuma lietošana veicina augšanu.

Tūju brūnēšana pavasarī – vēl viens iemesls raizēm. Tikko no sniega parādās nelielo tūju zari vai sāk spīdēt spožāk agrā pavasara saule – pamanam nobrūnējušus tūju pērnajā vasarā izaugušos dzinumus.

Kā lai cīnās ar šo problēmu?! Bet varbūt tā nemaz nav problēma! Pavasara tūju brūnēšana ir pielīdzināma pirmajam pavasara iedegumam ejot sauļoties, kad āda vēl nav pieradusi pie saules stariem. Sniegs pastiprina saules spēcīgo gaismu vēl vairāk – tas atstaro starus un tumšākā virsma (tūju skujas) to absorbē jeb pievelk. Tādējādi tūju skujas kļūst rūsganas un saglabājas līdz brīdim, kad sāk augt jaunas skujas.

Viss augstāk minētais attiecas ne tikai uz tūjām, bet arī uz lielāko daļu skuju kokaugu. Nereti dārzos redzamas apdegušas kanādas egles ‘Conica’ dienvidu pusē, zirņu pacipreses ‘Boulevard’, pat visparastāko kadiķu ‘Blue Danube’ skujas var apdegt no pārlieku stiprās pavasara saules. Šie apdegumi var būt tik stipri, ka augs zaudē savu dekorativitāti un nākas izšķirties par tā aizvietošanu ar citu.

Pret skuju kokaugu apdegšanu pavasara saulē iespējams izvairīties: apsegt skuju kokus vismaz dienvidu pusē ar agrotīklu vai citu vieglu materiālu, kas aizturēs dedzinošos saules starus; var arī mazināt sniega atstarošanos – izbārstīt uz sniega segas kūdru, augsni vai kādu citu tumšu materiālu (ņemiet vērā, ka šis materiāls būs saskarsmē ar Jūsu “glābjamajiem” augiem).
Aptuveni maijā, dodot tūjām un citiem dārza augiem papildmēslojumu, augi sāk straujāk augt un to krāsa kļūst šķirnei raksturīgā tonī.

Par tūju kaitēkļiem, kādi sastopami Latvijā, var lasīt šeit.